Mūsdienu Vācijas augstākās izglītības sistēmā ir trīs tipu augstskolas.

Pirmais – klasiskās “vecās” augstskolas, kuru vēstures pirmsākumi meklējami viduslaikos. Tā ir Heidelbergas universitāte (dibināta 1386. g.), augstskolas Freiburgā, Tībingenē un citās pilsētās. Sākotnēji tajās bija tikai filozofijas, medicīnas un teoloģijas fakultātes. Laika gaitā radās arī citi studiju virzieni, bet šīs fakultātes augstskolās palika vadošās.

XIX gadsimtā par paraugu visai Eiropai kļuva Berlīnes universitāte (1810. gadā nodibināja ar Vilhelms fon Humbolts). Pirms Otrā pasaules kara šajā universitātē par pasniedzējiem strādāja Alberts Einšteins, Makss Planks un Makss Vēbers. Šajā laika posmā vācieši saņēma 10 no 45 Nobela prēmijām fizikā un 16 no 40 prēmijām ķīmijā.

Otrais tips – augstskolas, kuras savu statusu ieguvušas tehnisko un citu nozaru augstskolu pārveides procesā. Piemēram, tehniskā augstskola Hannoverē 1968. gadā ieguva tehniskās universitātes statusu, bet pēc tam, 1978. gadā, tika pārveidota par universitāti.

Pie šīs grupas pieder arī tehniskās augstskolas (Technische Universitaeten) un statusa ziņā tām pielīdzinātās tehniskās augstskolas (Technische Hochschulen) Āhenē un Darmštatē. Robeža starp tehniskajām universitātēm un vienkārši universitātēm bieži vien ir nosacīta: piemēram, universitātei Rostokā ir tehniskā fakultāte, bet Karolo-Vilhelmina tehniskajā universitātē Braunšveigā ir humanitāro un sabiedrisko zinātņu nodaļas. Tomēr kopumā šīm universitātēm raksturīgs nedaudz ierobežots fakultāšu komplekts, kas piedāvā tehniskās, dabaszinātņu un matemātikas, ekonomikas un medicīnas specialitātes.

Trešais universitāšu tips ir augstskolas, kas Vācijā radušās pēdējos 30-40 gados straujas augstākās izglītības sistēmas attīstības laikā. Tā ir Rūras universitāte Bohumā, augstskolas Konstancē, Rēgensburgā, Bilefeldā, citas jaunās augstskolas un privātās augstskolas. Tās visas (droši vien, izņemot universitāti Bohumā) studiju virzienu daudzveidībā nevar konkurēt ar klasiskajām universitātēm. Toties tajās notiek eksperimenti modernu apmācības metožu ieviešanā, tām bieži ir universitātes pilsētiņas, kas visumā nav raksturīgi Vācijas augstskolām.

Sešās nelielās privātajās augstskolās mācās tikai 0,1% no universitāšu studentu kopskaita, šīs augstskolas ir valsts atzītas un labi kotējas. Studiju maksa ir aptuveni 6000 DM semestrī.

Augstskolās studenti saņem, pirmkārt, metodoloģiskās un teorētiskās zināšanas. Klasiskais akadēmisko disciplīnu spektrs sastāv no medicīnas un tiesībām, humanitārajām zinātnēm un mākslas zinātnes, kā arī ekonomikas un pedagoģijas. Saskaņā ar principu, kuru pirmoreiz izvirzīja Vilhelms fon Humbolts, studijas un zinātniskais darbs universitātēs ir savstarpēji saistīti. Pētījumu tēmas izvēlē praktiskajai vērtībai nav noteicošā loma, tas ir, “izziņa” tiek vērtēta augstāk par “izdevīgumu”.

Specialitāšu spektrs Vācijas augstskolās ir pietiekami plašs (aptuveni 430). Svarīgi atzīmēt, ka vācu studenti paši izvēlas, kādas lekcijas un seminārus apmeklēt. Viņi arī paši lemj, pie kura profesora pierakstīties uz eksāmenu. Studijas universitātē dod nevis profesiju, bet gan zinātnisku kvalifikāciju un bāzes zināšanas nākamajam darbam.

Studiju ilgums Vācijas augstskolās ir 4-5 gadi (ieskaitot praksi un stažēšanos Vācijas firmās un uzņēmumos – aptuveni 6 gadi). Tomēr bieži studiju ilgums ir būtiski ilgāks: Vācijas augstskolā students uz eksāmenu pierakstās tikai tad, kad ir gatavs to kārtot (un viņu neviens nesteidzina), neapmierinoša vērtējuma gadījumā studentu no universitātes neatskaita. Tas viss, kā arī būtiskie atvieglojumi (tiesības strādāt, uzturēšanās atļauja, zemās cenas augstskolu ēdnīcās, atvieglojumi braukšanai sabiedriskajā transportā utt.) noved pie tā, ka būt studentam ir izdevīgi. Tādēļ daudzi, jau aktīvi strādājot savā specialitātē Vācijas uzņēmumos, turpina skaitīties studenti 7-8 un vairāk gadus.