Latvija ir neliela valsts, kas atroas Eiropas Ziemeļos, Baltijas reģionā. Latvija robežojas ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju un Baltkrieviju. Latvijas Ziemeļu robežu apskalo Baltijas jūra.
Latvijā ir 33 augstākās izglitības iestādes, no kurām 18 ir valsts augstskolas, 6 klasiskā tipa augstskolas, bet 14 ir juridisko personu dibinātas, kā arī 26 koledžas, 1129 vidusskolas un pamatskolas, 172 arodskolas, 784 pirmsskolas izglītības iestādes, 112 mākslas skolas, 137 mūzikas skolas. Latvijas vecākā universitāte ir Latvijas Universitāte, kas dibināta 1919. gada 28. septembrī. Daugavpils Universitāte ir otra lielākā universitāte Latvijā. Latvijā ir viens no pasaulē lielākajiem rādītājiem studējošo skitā uz 10 000 iedzīvotājiem, un tas sasiedz 552 studējošos.
Latvijā ir iespējam apgūt visdažādākās profesijas, sākota ar pamatspecialitātēm, beidzot ar ļoti šauri orientētiem speciālistiem. Latvijas profesiju klasifikatorā ir ietvertas vairāk par 4000 profesijām, no kurām Latvijā var apgūt lielāko daļu. Latvijā ir izveidojušās labas tradīcijas dažās nozarēs, kurās apmācītie speciālisti ļoti augstu kotējas arī ārpus Latvijas robežām, tā, piemēram, Latvijā sagatavo spēcīgus speciālistus gan militārajā , gan medicīnas nozarēs.
Kopumā Latvijā ir 60 augstskolu un koledžu, savukārt nav pietiekami daudz kvalificētu mācībspēku, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību visās mācību iestādēs. “Latvijas augstākās izglītības sistēma ir neatbilstoši saskaldīta pret pieejamajiem resursiem,” atzīst Augstākās izglītības padomes vadītājs Jānis Vētra.
Arī citi izglītības speciālisti galvenokārt piekrīt, ka augstskolu Latvijā ir par daudz, bet atšķiras uzskats, cik radikālas reformas nepieciešamas. Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš uzskata, ka bez “šoka terapijas” neko nopietnu nevar panākt. Tāpēc viņš piedāvā plānu ar trim variantiem, kas nozīmē dziļas strukturālas reformas augstākajā izglītībā. Pirmais paredz Latvijā izveidot tikai vienu valsts augstskolu ar vairākām tās filiālēm. Otrais variants nozīmētu strukturēt augstākās izglītības sistēmu pēc reģioniem, izveidojot pa vienai augstskolai Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē. Trešais variants paredz augstskolu koncentrēšanu pa nozarēm, piemēram, izveidojot humanitāro un inženierzinātņu augstskolas. M.Auziņš uzskata, ka jebkuru no šiem variantiem iespējams ieviest viena mācību gada laikā. Viņš nevēlas publiski paust atbalstu kādam no piedāvātajiem variantiem, izvairīgs ir J.Vētra, kurš gan arī apliecina, ka nepieciešamas dziļas reformas.
Citi izglītības speciālisti domā, ka nepieciešamas mērenākas izmaiņas, vai arī atbalsta otro no M.Auziņa piedāvātajiem variantiem. Tam piekrīt Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis, kurš norāda, ka augstskolu koncentrācijai būtu jānotiek ap universitātēm. Tādas šobrīd Latvijā ir sešas — trīs Rīgā un pa vienai Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī. Savukārt Ventspils augstskolas rektors Jānis Vucāns un Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts uzskata, ka vispirms jāsāk ar studiju programmu izvērtēšanu. Latvijā pašlaik ir 919 studiju programmu. Jāvērtē to kvalitāte un vai programmas vairākās augstskolās nedublējas. I.Knēts uzsver, ka mazāk kā divām līdzīgām studiju programmām nevajadzētu būt, jo konkurencei jāpastāv. Arī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) apgalvo, ka jāvērtē programmas, jo augstskolu skaits neesot “ļaunuma sakne”. T.Koķes un M.Auziņa viedoklis sakrīt jautājumā par augstākā līmeņa studiju programmu koncentrēšanu universitātēs. “Vajadzētu būt 1.līmeņa profesionālās izglītības programmām reģionālajās augstskolās, maģistrantūrai un doktorantūrai — tikai mūsu vadošajās universitātēs,” Dienai norāda T.Koķe.
Speciālisti uzsver, ka reģionu augstskolas ir jāsaglabā, jo tās dod lielu ieguldījumu reģionu attīstībā. I.Knēts gan piebilst, ka reģionālo augstskolu problēma ir tā, ka reģionos nav pietiekami daudz speciālistu ar zinātnisko grādu un tās nereti kopē lielās augstskolas, piedāvājot ļoti daudz programmu. J.Vucāns piekrīt, ka reģionu augstskolām jāspecializējas tikai noteiktos studiju virzienos.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis atzīst, ka Latvijas augstākās izglītības sistēmas problēma ir izolācija “no pasaules konteksta”, jo Latvijā jau piecus gadus nevar pieņemt Augstākās izglītības likumu, kurā vairs nebūtu normas, kas noteic, ka valsts budžeta finansētās programmas var būt tikai latviešu valodā. Nepieciešamība pasniegt latviski kavējot ārzemju vieslektoru piesaisti.
Gadiem nenovērstas ir nepilnības augstākās izglītības finansēšanā. 2007. gadā Pasaules Banka norādīja, ka augstskolas jāfinansē pēc studentu un absolventu skaita. Tas nav ieviests, bet T.Koķes teiktais liecina, ka uzlabojumus augstskolu finansēšanā IZM cenšoties veikt, līgumos ar tām paredzot, kādi speciālisti jāsagatavo. J.Ekmanis uzsver, ka problēmas rada arī valsts finansējuma pārklāšanās ar privāto. Sevišķi jūtami tas ir sociālajās zinātnēs, kur ir maz budžeta vietu un maksas studenti ir galvenais peļņas avots. Tas noved pie lekcijām milzīgās auditorijās, kur “par kvalitāti grūti runāt”. M.Auziņš akcentē, ka augstākajai izglītībai Latvijā piešķirts procentuāli trīsreiz mazāk naudas nekā vidēji Eiropā, tāpēc valstij vajadzētu garantēt studiju kredītus.
Šis finansējuma samazinājums izraisījis nopietnu spiedienu uz Latvijas augstākās izglītības sistēmu, liekot veikt būtiskas izmaiņas un strukturālas reformas, kas tiks realizētas tuvākajos gados,” savā ziņojumā norāda Eiropas Universitāšu asociācija.
2010. gada 19.marta Latvijas Rektoru padomes sēdē Latvijas augstskolu pārstāvji parakstīja paktu par toleranci un savstarpēju sadarbību Latvijas augstākās izglītības pilnveidošanā.
Paktā par toleranci un sadarbību Latvijas augstskolas vienojās koleģiāli sadarboties Latvijas augstākās izglītības kvalitātes pilnveidošanā, kā arī savus publiskos izteikumus virzīt tā, lai veicinātu pozitīvu Latvijas augstākās izglītības sistēmas un augstākās izglītības tēlu kopumā – gan Latvijā, gan ārpus tās.
Augstskolu pārstāvji vienojās informācijas apmaiņā ar ekspertiem, kuri pieaicināti konsultēt vai novērtēt Latvijas augstāko izglītību vai reformas tajā, sniegt tikai objektīvu informāciju, aplūkojot problēmas no visu augstskolu viedokļiem.
Augstskolas apņēmās savstarpēji konsultēties un apmainīties ar visu nepieciešamo informāciju, veicinot starpaugstskolu sadarbību, studiju un zinātniskās darbības virzienu konsolidāciju un kompetenču centru izveidi.
Profesors, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors A.Naumovs kā pakta noslēgšanu ierosinājušās Mākslas augstskolu asociācijas pārstāvis norādīja: “Laikā, kad Latvijas augstākās izglītības telpā ir iecerētas būtiskas pārmaiņas, kas ļaus aktivizēt augstskolu horizontālās sadarbības mehānismus un veicinās efektīvāku augstākai izglītībai pieejamo resursu izmantošanu un kad ir iecerēts uzticēt augstskolām daudz lielāku atbildību par studiju kvalitāti, ir būtiski nodrošināt daudz kvalitatīvāku komunikāciju augstākās izglītības telpā, izvairoties no vienpusīgas un šaurās interesēs balstītas informācijas izplatīšanas. Izsaku cerību, ka Pakts kļūs par pagrieziena punktu Latvijas augstākās izglītības attīstībā un to respektēs visas Latvijas augstskolas.”