Jau sirmā senatnē antīkajā Hellādā Platons, Sokrāts, Aristotelis u.c. domātāji – dižgari, saprata, ka harmoniska un ilglaicīga sabiedrības attīstība nav iedomājama bez kritiski spriest spējīga un domājoša indivīda. Šo pamatmērķu sasniegšanai tad arī tika dibinātas pirmās akadēmijas, kurām gan taisnības labad jāsaka ir maz kopīga ar augstāko mācību iestādēm mūsdienās, tomēr pamatmērķi arī mūsdienās ir palikuši tie paši. Kaut pavirši un virspusēji aplūkojot attīstību tautsaimniecībā un procesus sabiedrībā kopumā redzam, ka galvenais dzinējspēks un attīstības pamats ir augsta pievienotā vērtība gan ražošanā, gan pakalpojumu sfērā caur labi izglītotu un kvalificētu darbaspēku.
Bieži nākas dzirdēt, ka Latvijas izglītības sistēma, tai skaitā augstākā ir nekonkurētspējīga un atpalikusi. Var jau būt, taču domāju, ka atvērtais Eiropas darba tirgus un brīvās ceļošanas iespējas pa visu pasauli motivē studentu pret mācību procesu attiekties ar vislielāko atbildību un rūpību. Bez šaubām, ka starp trīsdesmit četrām oficiāli akreditētām augstākām mācību iestādēm būs sastopamas arī tādas, kuras pamatā nodarbojas tikai ar mācību maksas iekasēšanu, taču tas jau ir studenta prasību sliekšņa rādītājs. Diemžēl šādu situācija ir iespējama nepārdomātās valsts politikas dēļ, daudzās dzīves jomās pieprasot dažādās valsts struktūrās strādājošiem obligātu augstāko izglītību mākslīgi radot grandiozu pieprasījumu pēc izglītības. Vienlaikus nespējot nodrošināt tās kvalitatīvu ieguvi, kas arī zināmā mērā radīja šo, manuprāt, grandiozo skaitu (priekš Latvijas) augstāko mācību iestāžu. Taču nav jau ļaunuma bez labuma. Tik liela augstskolu un studiju programmu izvēle rada iespēju bieži vien studēt tuvu mājām, kas ekonomiskā ziņās nav mazsvarīgi, kā arī tieši to ko patiešām vēlies.
Arvien biežāk augstskolas sāk domāt par studiju pieejamību piedāvājot ne tikai neklātienes studijas, bet arī tālmācības iespējas. Jāuzsver, ka šāda iespēja lieti noder cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ studiju laikā ir spiesti doties (trimdā), lai uzlabotu savu materiālo stāvokli.
Vispārīgi runājot par augstākās izglītības iespējām Latvijā jāuzsver, manuprāt, lielākā problēma – tā attiecībā pret Latvijas iedzīvotāju pirktspēju ir dārga un dīvainā kārtā šajā jomā nedarbojas tirgus ekonomikas pamatprincips, liela konkurence samazina cenu. Valstij bez šaubām vajadzētu beigt mētāties starp dažādu prioritāšu, stratēģiju atbalstīšanu, kas mainās gandrīz katrreiz kad mainās valdība un galveno uzsvaru likt uz tik bieži postulēto tēzi, ka Latvijas galvenā eksportprece ir intelekts, kas bez šaubām jāmin, ka pirmais solis šajā virzienā, protams, būtu atgriešanās pie obligātās vidējās izglītības.